Egils Tēbelis

Egils Tēbelis dzimis 1972.gada 12.decembrī Saldū. Latvijas vieglatlēts. 

Mācījies Saldus 1. vidusskolā, absolvējis Murjāņu sporta internatskolu (1991.g.)  un Latvijas Universitāti (1996.g.).

Treneri: Daila Mankusa, Kārlis Īviņš, Ludmila Olijare, Aleksandrs Čumakovs. Pārstāvējis sporta biedrību "Vārpa", "Universitātes sports", „Valmieras Vieglatlētu klubs”.

Trīskārtējs Latvijas PSR čempions: 400 m (1991.g.), 4x400 m (1991.g.), 400 m telpās (1991.g.). 24 reizes bijis Latvijas čempions: 400 m (1995.g., 1999.g., 2003.g.), 800 m (2000.g., 2002.g., 2003.g.), 4x400 m stafetē (1993.g.), 400 m/b, (1993.-2001.g.), 400 m telpās (1993.-1995.g., 1999.g., 2000.g., 2003.g.), 800 m telpās (1994.g., 1995.g.). No 1993.gada līdz 2001.gadam bijis nepārspēts 400 m/b Latvijas stadionos. 13 reizes labojis Latvijas rekordu 400 m/b (49,75 - 1998.g.) un 4x400 m stafetē (3:04,30-1997.g.). Pirmais latviešu sportists, kuram izdevās 400 m/b veikt ātrāk par 50 sekundēm. Bijis vairākkārtējs Eiropas kausa sacensību uzvarētājs 400 m barjerskrējienā. Ieguvis 13. vietu pasaules čempionātā Atēnās 1997.gadā 4x400 m stafetē un 36. vietu 400 m barjerskrējienā. 1996.gada Atlantas olimpiskajās spēlēs 400 m/b ieguvis 42.vietu. 

Pēc aktīvā sporta piedalās dažādās sacensībās -10000 km un arī pusmaratona distancē 40 + vecuma grupā („Nordea” - 2014.g. un „Lattelekom” maratonā 2015.g.). Strādā SIA „BENU aptieka Latvija” par pārdošanas attīstības vadītāju. Precējies. Sieva Evita, dēls Markuss.

Zane Tamane

Zane Tamane (Teilāne) dzimusi 1983.gada 24.septembrī Rīgā. Latvijas basketboliste, 

Studējusi Rietumilinoisas universitātē (ASV).

Pirmā trenere Ināra Jākobsone.

Spēlējusi „RTU/Klondaika” komandas sastāvā (1999.g.-2003.g.), 2002.gadā izcīnīja Latvijas čempiones titulu. Devusies uz ASV, kur spēlējusi Rietumilinoisas universitātes komandā. 2005. un 2006.gadā tika atzīta par MidContinent konferences labāko spēlētāju. 2006.gadā viņa kļuva par otro latvieti pēc Ievas Kubliņas, kas tikusi draftēta WNBA. Nākamās divas sezonas viņa aizvadīja Spānijas klubos (2006.-2008.g.). 2008./09.gada sezonā spēlēja Krievijas klubā. 2009./10.gada sezonā Čehijas kluba sastāvā izcīnīja Čehijas kausu. 2010./11.gada sezonā izcīnīja Ungārijas kausu, kā arī čempionāta zelta medaļu. 2011./12.gada sezonā uzvarēja Turcijas čempionātā. Kluba „Nadežda” sastāvā 2013.gadā izcīnīja bronzas medaļu Krievijas čempionātā. Pēc 2012./13.gada sezonas pārgāja uz Polijas klubu. Latvijas izlasē debitējusi 2001.gadā. Kopā ar Latvijas sieviešu izlasi ir izcīnījusi šādas vietas Eiropas čempionātos: 6. vietu (2005.g.), 4. vietu (2007.g.), 7. vietu (2009.g.). 8. vietu (2011.g.), kā arī dalītu 9.-12. vietu 2008.gada Pekinas olimpiskajās spēlēs. Izlasi pārstāvējusi 125 spēlēs un guvusi 1037 punktus. Z.Tamane tika atzīta par 2012.gada Latvijas labāko basketbolisti. 2015.gadā "RSU/Merks" komandas sastāvā Z.Tamane izcīnīja Latvijas basketbola līgas bronzas medaļu.

Zane Tamane ir precējusies ar Hešamu Mohamedu Tamanu - ēģiptiešu basketbolistu.

Viktors Tihonovs

Viktors Tihonovs dzimis 1930.gada 4.jūnijā Maskavā. Hokeja treneris.

Sportot sācis kā futbolists zēnu komandā, bet 17 gadu vecumā spēlējis jau Maskavas pilsētas izlases sastāvā. Toreiz Krievijā spēlēja tikai hokeju ar bumbiņu. Nākošajos gados (1949.g.-1953.g.) V.Tihonovs spēlēja hokeju Maskavas armijas komandā, trīs reizes izcīnot PSRS čempionu titulu (1951.g.-1953.g), bet vēlāk kļuva par PSRS čempionu Maskavas "Dinamo" komandas sastāvā (1954.g.).
1968.gadā V.Tihonovs pārņēma Rīgas "Dinamo" komandas vadību, kas pēc viņa ierašanās piecu sezonu laikā no PSRS čempionāta A klases 2.grupas (pēc spēka trešā līga) pārvietojās uz augstāko līgu. Komandu viņš trenēja līdz 1977.gadam. Tad vadīja Maskavā armijas sporta kluba komandu (1977.g.-1996.g. un 1997.g.-2004.g.), PSRS izlasi (1977.g.-1991.g.). PSRS komanda viņa vadībā kļuva par olimpisko spēļu čempioniem (1984.g., 1988.g.) un astoņus gadus izcīnīja pasaules čempiona zelta medaļas. V.Tihonovs uzņemts Starptautiskās hokeja federācijas slavas zālē (1998.g.) un viņa vārds ir ierakstīts Olimpiskajā slavas zālē Lozannā.                    V.Tihonovs miris 2014.gada 24.novembrī.

Viņa dēls Vasilijs Tihonovs dzimis 1958.gadā, absolvējis Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu un trenēja Rīgas „Dinamo’’ jauniešu komandu (1985.g.-1990.g.), kā arī strādājis Somijā, Šveicē, Krievijas klubos. Miris 2013.gadā.
Mazdēls Viktors Tihonovs dzimis 1988.gadā Rīgā. Hokejists, pārstāvējis Krievijas izlasi 2014.gada Soču olimpiādē un tajā pašā gadā kļuva par pasaules čempionu.

Boriss Timofejevs

Boriss Timofejevs dzimis 1957.gada 4.novembrī Rīgā. Latvijas šāvējs.

Absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu (1980.g.).

Treneri - Ivars Gulbis, Alberts Salmiņš, Ivans Terentjevs, Uldis Leinasaris. Pārstāvējis sporta biedrību "Daugava" un "Vārpa". B.Timofejevs bija astoņkārtējs Latvijas PSR čempions apaļajā stendā (1974.g., 1977.g., 1978.g., 1982.-1984.g., 1989.g., 1991.g.), septiņkārtējs Latvijas čempions (1992.g., 1994.-1995.g., 1997.-1998.g., 2001.g., 2003.g.). PSRS kausa izcīņā uzvarējis gan individuāli, gan komandu sacensībās (1985.g.). Pasaules kausa izcīņas finālsacensību uzvarētājs apaļajā stendā (1999.g.). Piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs. 1992.gadā Barselonā B.Timofejevs kopvērtējumā izcīnīja 11. vietu. 1996.gadā Atlantā viņš kvalificējās finālsacensībām un izcīnīja 6. vietu. 2000.gadā Sidnejā ierindojās dalītā 12./13.vietā. Pēc sportista karjeras beigām kļuva par treneri un instruktoru šautuvē.

Leonīds Tambijevs

Leonīds Tambijevs dzimis 1970.gada 26.septembrī Rīgā. Latvijas hokejists.

L.Tambijevs ir Rīgas Dinamo hokeja skolas audzēknis, kurš PSRS junioru čempionātā izcīnījis sudraba un bronzas medaļas. Profesionālās hokejista gaitas uzsācis Latvijā RASMS komandā, bet no 1989. līdz 1991.gadam spēlējis Ļeņingradas SKA komandā. Atgriezies Latvijā, spēlējis Rīgas "Stars" un „HK Pārdaugava” rindās. Spēlējis Dānijas, Somijas, Vācijas, Krievijas un Šveices klubos, bet pēdējo sezonu aizvadīja Itālijas klubā „HC Merano”. No 1997. līdz 2000.gadam spēlējis Raumas "Lukko" rindās un Somijas SM-līgas sacensībās 130 spēlēs guva 105 (57+48) rezultativitātes punktus. Pēcāk 2003./2004. gada sezonā Somijā spēlēja Tamperes "Tappara"  indās.

L.Tambijevs ir spēlējis Latvijas izlasē kopš pirmās oficiālās spēles un pārstāvējis valstsvienības krāsas visos pasaules čempionātos no 1993. līdz 2007.gadam, kā arī visos četros Olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīros un abos 2002. un 2006.gada olimpisko spēļu hokeja turnīros. 2007.gadā kopā ar Aleksandru Semjonovu kļuva par pirmajiem Latvijas hokeja izlases hokejistiem, kas sasniedza 200 aizvadīto oficiālo spēļu slieksni Latvijas hokeja izlases rindās. Tambijevs ir arī visu laiku rezultatīvākais Latvijas izlases hokejists. Beidzot karjeru, Leonīds uzsācis darbu kā treneris, pārsvarā trenējot jauniešu klubus, tai skaitā Latvijas U- 18 izlasi. Strādājis par treneri Krievijas klubos. 

Ieva Tāre

Ieva Tāre dzimusi 1974.gada 15.martā Rīgā. Latvijas basketboliste. 

Absolvējusi Jūrmalas Pumpura vidusskolu (1992.g.), Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti (2004.g.) un LU Izglītības zinātņu maģistrantūru.

Pirmais treneris Ainārs Zvirgzdiņš.

Spēlējusi BK „Jūrmala” (1990.g.-1993.g.), Visby ladies (Zviedrija), FoKoPo Forssa (Somija), Honka Espoo (Somija), RTU/Klondaika, Alvik Stockholm (Zviedrija), La Spezia (Itālija). Vienpadsmit gadus spēlējusi LSBL finālā (US – 2000.g., TTT Rīga - 2001.-2008.g., SK „Cēsis” - 2009.-2010.g.). Astoņkārtēja Latvijas čempione, sešas reizes "TTT Rīga" sastāvā (2001.-2005.g. 2007.- 2008.g.)., vienu reizi SK "Cēsis" sastāvā (2009.g.). Daudzkārtēja Latvijas Sieviešu basketbola līgas  un izslēgšanas spēļu vērtīgākā spēlētāja. Latvijas izlasē spēlējusi no 1992.gada līdz 2009.gadam. Eiropas čempionātā izcīnījusi:  9.vietu 1999.gadā, 6. vietu 2005.gadā, 4 vietu 2007.gadā un 7. vietu 2009.gadā. Izcīnīta dalīta 9.—12. vieta 2008. gada Pekinas olimpiskajās spēlēs. PSRS izlases sastāvā izcīnījusi 1. vietu 1991.gada Eiropas U-16 čempionātā.

Laika posmā no 2005.gada decembra līdz 2007.gada martam I.Tāre bija LBS Jaunatnes līgas direktore.  Valstsvienībā 148 spēlēs ieguvusi 1406 punktus. Piedalījusies astoņos Eiropas basketbola čempionātos (1995.g., 1997.g., 1999.g., 2001.g., 2003.g. 2005g. 2007.g., 2009.g.). 2010.gadā Ieva Tāre paziņoja par karjeras beigšanu. Konkursā „Gada balva sportā” ieguvusi balvu nominācijā "Par cīņas gribu” (1998.g.). No 2013.gada trenē jaunos Jūrmalas basketbolistus. Izveidojusi un pati spēlē komandā "Jūrmala".     Precējusies. Vīrs Juris Mucenieks  – regbists. Gīmenē trīs bērni.

Māsas Tīrumas

Maija Tīruma dzimusi 1983.gada 28.novembrī Rīgā. Latvijas kamaniņbraucēja, trenere.

Izglītību ieguvusi Siguldas Valsts ģimnāzijā, Murjāņu sporta ģimnāzijā, studējusi Latvijas Biznesa koledžā. Absolvējusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (2014.g.). 

Treneri Aivars Kalniņš, Pēteris Cīmanis. Ar kamaniņu braukšanu nodarbojas kopš 1998.gada, piedalījusies trīs olimpiskās spēlēs. 18 gadu vecumā 2002.gada olimpiskās spēlēs Soltleiksitijā izcīnijusi 18. vietu. 2006. gada olimpiskās spēlēs Turīnā ieguva 17. vietu. Lielākos panākumus guvusi stafetes komandas sastāvā, kur izcīnītas divas bronzas medaļas pasaules čempionātos (2008.g. un 2009.g.) un zelta medaļa Eiropas čempionātā (2008.g.). Individuāli augstākā izcīnītā vieta pasaules čempionātā ir 7., ko M.Tīruma ieņēma 2008.gada čempionātā un arī 2010.gada Eiropas čempionātā Siguldā. 2010.gada Olimpiskajās spēlēs Vankūverā M.Tīruma finišēja 9.vietā. 2011.gada pasaules čempionātā viņa ieņēma 19.vietu. 2013.gadā M.Tīruma paziņoja par sportistes karjeras beigām un kļuva par Francijas kamaniņu sporta izlases galveno treneri.

Maija Tīruma

 

Elīza Tīruma (Cauce) dzimusi 1990.gadā 21.augustā Siguldā. Latvijas kamaniņbraucēja.

Mācījusies Krimuldas vidusskolā, kā arī Murjāņu sporta ģimnāzijā. Treneri  Aivars Kalniņš, Pēteris Cīmanis, Jānis Liepa, Sandris Bērziņš.

Skolas laikā dejojusi deju grupā "Dzirnas", trenējusies vieglatlētikā (augstlēkšanā un tāllēkšanā). Kamaniņu sportā kopš 2006.gada. 2008./09.gada sezonā izcīnīja 20.vietu pasaules kausa sacensībās kopvērtējumā juniorēm, nākamajā sezonā - 13. vietu. 2010.gadā pasaules čempionātā junioriem izcīnīja 14. vietu, komandu stafetē 4. vietu. 2009./10.gada sezonā pasaules kausa sacensību posmā ierindojās 39. vietā, nākamajā sezonā - 23. vietā. 2011./12.gada sezonas kopvērtējumā ieņēma 14.vietu. 2012.gada Eiropas čempionāta stafetē ierindojās 6. vietā, individuālajās sacensībās - 14. vietā. 2012.gadā pasaules čempionātā individuālajās sacensībās ieņēma 24.vietu, bet  pasaules U-23 čempionātā izcīnīja 12. vietu. 2012./13.gada sezonā izcīnīja 3. vietu pasaules čempionātā komandu stafetē, bet U-23 grupā - 4.vietu, Eiropas čempionātā ieguva 7. vietu individuāli un 4. vietu stafetē, pasaules kausa sacensībās kopvērtējumā - 11. vietu. 2013./14.gada sezonā izcīnīja sudraba medaļu Eiropas čempionāta stafetē, individuāli - 7. vietu, pasaules kausa sacensību kopvērtējumā - 15. vietu. 2014.gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Sočos individuālajās sacensībās izcīnīja 12. vietu, bet komandu stafetē izcīnīja bronzas medaļu. E.Cauces augstākais sasniegums individuālos pasaules kausa izcīņas posmos ir izcīnītā 4. vieta 2011./12.gada sezonas Siguldas posmā.

2016.gadā pasaules čempionātā izcīnīta sudraba medaļa stafefetē, savukārt Eiropas čempionātā E.Caucei sudraba medaļa vieniniekā individuālās sacensībās un sudrabs arī  komandas sacensībās.     

Precējusies. Vīrs Roberts Caucis - basketbolists. 

Elīza Tīruma (Cauce).

 

 

 

Žoržs Tikmers

Žoržs Tikmers dzimis 1957. gada 22. janvārī Tukumā. Latvijas airētājs un sporta darbinieks. 

Izglītību ieguvis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (LVFKI) un Latvijas Universitātē. 

Treneri - Rolands Sproģis, Pjotrs Černovs. Pārstāvējis sporta biedrību „ Dianamo”. 

Pirmais panākums bijis 1975. gada pasaules čempionātā junioriem, kur izcīnījis 3. vietu. Pasaules čempionātā pieaugušajiem (četriniekā ar stūrmani) izcīnījis 4. vietu (1977.g.), 2. vietu (1979.g.), 3. vietu (1981.g.), 3. vietu astoņniekā (1982.g.), 2. vietu bezstūrmaņa četriniekā (1983.g.). Divas reizes uzvarējis PSRS Tautu spartakiādē, četras reizes uzvarējis PSRS čempionātā. 1980. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs Maskavā kopā ar Dimantu Krišjāni, Artūru Garonski, Dzintaru Krišjāni un Juri Bērziņu izcīnīja sudraba medaļu četriniekā ar stūrmani. 

Pēc sportista karjeras pievērsies sporta darbinieka un ierēdņa darbam. Vadījis Latvijas Nacionālās sporta skolu (1991g. -1992.g.). Laikā no 1992. līdz 1994. gadam Ž. Tikmers pildīja Latvijas Sporta departamenta direktora pienākumus. No 1994. gada līdz 1998.gadam bijis Valsts kancelejas direktors.  No 1992. līdz 2012. gadam bija Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents. 2012. gada septembrī ievēlēts Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretāra amatā. Laikā no 1994. līdz 2002. gadam kā prezidents vadījis  Latvijas Biatlona federāciju,  ir ievēlēts Latvijas Basketbola savienības vadībā, bijis  Latvijas Futbola federācijas un Latvijas Tekvondo federācijas valdē. Latvijas Olimpiešu sociālā fonda padomes priekšsēdētājs. Ž.Tikmeram vairākkārt uzticēts pienākums vadīt Latvijas sportistu delegāciju olimpiskajās spēlēs: Vasaras Olimpiskajās spēlēs ( - 1994.g.; Pekinā - 2012.g.; Londonā - 2014.g. un Ziemas Olimpiskajās spēlēs (Lillehamerā - 1994.g.; Turinā - 2006.g.; Vankuvērā - 2010.g.; Sočos -2014.g.)  Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

 

TTT komanda

„Māmuļā” - Rīgas Latviešu biedrības namā, ar svinīgu sarīkojumu noslēdzās TTT zelta meiteņu komandas zelta svinības – 50 gadu jubileja. Pirms tam bija iznākusi autoru kolektīva grāmata „TTT zelta meitenes”. 

TTT komandas vārds, tās spēlētājas un treneri ir ierakstīti vēsturē ar zelta burtiem. Liekas, ka var droši apgalvot - nākotnē šo Ginesa pasaules rekordu grāmatas ierakstu diezin vai kādreiz pārspēs. Sieviešu basketbola komanda TTT tika dibināta 1958.gadā, komandai nonākot Tramvaju un trolejbusu tresta aizgādībā. Pirmo spēli vienība aizvadīja 1958.gada 5.novembrī. Nākamie 25 gadi ir uzskatāmi par kluba „Pirmo zelta laikmetu” - 18 uzvaras Eiropā (1960.g.-1982.g.). Latviešu basketbolista un izcilā trenera Oļģerta Altberga vadībā TTT 1960.gadā izcīnīja pirmo atzinību starptautiskā mērogā, uzvarot Eiropas čempionvienību kausa izcīņā (no 1992.gada - FIBA sieviešu Eirolīga). Divdesmit divu gadu laikā pirmajam titulam tika pievienoti vēl septiņpadsmit. No 1964.gada līdz 1975.gadam TTT izcīnīja 12 Eiropas titulus pēc kārtas! 1980-to gadu beigas un 1990-tie gadi iezīmēja reiz slavenā kluba norietu.

 Par Eiropas čempionvienību kausa ieguvējām Rīgas TTT sastāvā kļuvušas 56 basketbolistes, to skaitā: 11 reizes - Skaidrīte Smildziņa-Budovska (1960-1962, 1964-1969, 1971-1972); Dzintra Grundmane (1964-1969, 1971-1975); Tamāra Kārkliņa-Hendele (1965-1968, 1970-1975, 1977); Uļjana Semjonova (1968-1975, 1977, 1981-1982); 10 reizes - Marita Bikse (1967-1975, 1977); Maija Saleniece-Šiliņa (1969-1975, 1977, 1981-1982). 9 reizes - Silvija Ravdone-Krodere (1960-1962, 1964-1969); Ingrīda Bergvalde-Ose (1965-1969, 1971-1974); Inta Pliuna-Pāne (1969-1970, 1972-1975, 1977, 1981-1982). 8 reizes - Māra Žvīgule-Bogdanoviča-Kampuse (1966-1969, 1971-1974). 7 reizes - Sarmīte Karina Martinova-Volbete (1960-1962, 1964-1967); Ingrīda Strupoviča-Blūma-Bulavko (1960-1962, 1964-1965, 1967-1968); Ārija Rimbeniece (1961-1962, 1964-1968); Silvija Skulme (1969-1973, 1975, 1977); Maiga Saleniece-Skapāne-Garkalne (1970-1975, 1977). 6 reizes - Zanda Grāve (1965-1968, 1970-1971); Lilita Svarinska-Bergvalde (1970-1975). 5 reizes - Helēna Bitnere-Hehta (1960-1962, 1964., 1966); Jolanta Kalniņa-Altberga (1960-1962, 1964-1965); Ināra Pirtnieka-Apse-Rozniece (1960-1962, 1964-1965); Maiga Traukmane-Graudiņa (1964-1966, 1968-1969); Tatjana Lupova ( 1970-1974). 4 reizes - Ligita Altberga-Andersone; Mārīte Jansone; Gunta Kauķe; Ilona Medne-Kalniņa. 3 reizes - Dzidra Uztupe-Karamiševa; Iveta Edīte Kraukle-Čikute; Tekla Buceniece-Šepko; Ieva Velga Augle-Naudžuna; Ingrīda Liekna-Kubliņa; Daina Grīnberga-Magazniece; Līga Grīnberga-Lisnere. 2 reizes - Zigrīda Reiziņa-Grēvele; Velta Staņēviča-Bērziņa; Maija Floretaka-Konstantinova-Kubliņa; Lorita Vasiļjeva-Sauša; Marianna Feodorova; Ilze Šulca-Brumermane; Vita Dūdiņa-Elksne-Oliņa; Lija Judasa; Inita Rītiņa-Kresa; Ilga Briede-Priedoliņa; Mudīte Gūtmane-Zandere. 1 reizi - Vita Karpova-Siliņa-Lūka; Astra Bernava-Straume; Ruta Stepanova; Dace Fricsone-Ansone; Edīte Tuča; Sandra Jostiņa; Tamāra Kaļagina-Dauniene; Ilona Sāmeite; Laimdota Šurkusa-Zariņa; Dace Zeltiņa-Reča; Anete Muižniece-Brice.

Pēdējo starptautisko panākumu TTT izcīnīja 1987.gadā, kad treneru Andra Purkalna un Jura Garkalna vadībā uzvarēja Liliānas Ronketi Eiropas kausa izcīņā. Finālspēlē rīdzinieces ar 87:80 pārspēja Milānas Deborah Feminile. Rīgas TTT 21 reizi izcīnīja Padomju Savienības čempionu titulus: 1960-1962., 1964.-1966., 1968.-1973, 1975.-1977., 1979.-1984.gadā, divas reizes – sudraba medaļas (1974., 1978., 1986.), vienu reizi – bronzu (1985.).

TTT komandas vecākie treneri: Oļģerts Altbergs, Raimonds Karnītis, Andris Purkalns. TTT otrie treneri: Dzidra (Uztupe) Karamiševa, Andris Purkalns, Juris Garkalns. TTT ārsti: Māris Budovskis; Solveiga (Brīvkalne) Vandiša (1970-1978 un 1985-1987); Solveiga Lukstiņa (TTT 1978-1982); Vita Blaua.

Visvairāk spelētājas TTT komandai sagatavojuši treneri:

1. Augusts Ansis Raubēns (Vita Lūka, Iveta Čikute, Ingrīda Bulavko, Jolanta Altberga, Ārija Rimbeniece, Uļjana Semjonova, Gunta Kauķe)

2. Viktors Strupovičs (Ieva Naudžuna, Dzintra Grundmane, Edīte Tuča, Tatjana Lupova)

3. Tālivaldis Pētersons (Līga Lisnere, Marianna Feodorova, Ingrīda Kubliņa, Mudīte Zandere)

4. Andris Purkalns (Zanda Grāve, Tamāra Hendele, Māra Bogdanoviča, Silvija Skulme, Lilita Bergvalde, Ingrīda Latimira, Inita Kresa, Ilze Brumermane)

 

TTT komanda. Vidū treneri - Raimonds Karnītis un Dzidra Karamiševa.

 

Tā pretinieces sedza U.Semjonovu

Juris Tone

Juris Tone dzimis 1961.gada 26.maijā Rīgā. Latvijas vieglatlēts un bobslejists. Absolvējis Rīgas 4. vidusskolu.

Juris Tone sportā ir kopš sešu gadu vecuma, jo viņa māte Silvija Tone bijusi trenere un sporta darbiniece, bet tēvs Kārlis Libers - gan treneris (viņš pirmais treneris Valijai Eidukai), gan vieglatlētikas tiesnesis. J.Tone sācis trenēties basketbolā, futbolā, ziemā - hokejā. Vieglatlētikā pirmā trenere bijusi mātes māsa Gunta Zaķe. Pirmos panākumus guvis sprintā un tāllēkšanā. 19 gadu vecumā  saņēmis piedāvājumu - pārstāvēt Uzbekijas vieglatlētu izlasi un par to saņemt labu atalgojumu. Uzbeku komandā kļuvis par PSRS bronzas medaļas īpašnieku 4x100 m stafetē. Pēc diviem gadiem atgriezies Latvijā. Trenējoties pie trenera Ulda Kurzemnieka lielākos panākumus sasniedzis tāllēkšanā (8,07m), un sprintā - 100 m veica 10,2 sekundēs (ar rokas hronometru). J.Toni centās pārvilināt Latvijas bobslejisti un pēc pirmajiem pārbaudes testiem treneris Rolands Upatnieks viņu ieskaitījis komandā.

Bobslejā Juris pavadīja astoņus gadus, startējis tris olimpiskajās spēlēs (1988.g., 1992.g., 1994. g.) kā stūmējs. 1988.gadā Kalgari kopā ar Jāni Ķipuru, Gunti Osi un Vladimiru Kozlovu izcīnīja olimpiskā bronzas medaļa.  Nākamajās Olimpiskajās spēlēs Albērvilā bija stūmējs S.Prūša četriniekā kopā ar Ivaru Bērzupu un Andri Plūksnu. Sacensībās tika ieņemta 14. vieta. 1994.gadā Lillehammerē kopā ar Otomāru Rihteru un A.Plūksnu stūma S.Prūša četrinieku un ieņēma 19. vietu. 1990.gadā kopā ar Z.Ekmani kļuva par Eiropas vicečempionu divniekos. Divas reizes kļuva par PSRS čempionu (1987.g., 1990.g.).  J.Tone joprojām ir arī Latvijas rekordists 4x100 m stafetē (39,31 — 1983. g.). Astoņkārtējs Latvijas PSR čempions vieglatlētikā: tāllēkšanā (1983.g.), 100 m (1983.g., 1987.g., 1988.g.), 4x100 m stafetē (1983.g., 1984.g., 1987.g.), 100 m telpās (1985.g).

2010.gada nogalē. J.Tone paziņoja par gatavību pārdot savu Olimpisko spēļu medaļu, lai palīdzētu finansēt Latvijas paraolimpiskās vienības piecu sportistu dalību Pasaules čempionātā vieglatlētikā. Pēc Lillehammeres spēlēm 33 gadu vecumā Juris beidza aktīvās sporta gaitas. Strādā celtniecības jomā, nodarbojas ar celtniecības projektu attīstību.                                                                                                                                                                                   Precējies, sieva Natālija, meita Santa - bijusi tāllēcēja (6.01m), precējusies ar pazīstamo vieglatlētu Staņislavu Olijaru. Otra meita - Anita mirusi.

No kreisās - Zintis Ekmanis un Juris Tone.

Mihails Tāls

Mihails Tāls dzimis 1936. gada 9.novembrī Rīgā. Latvijas šahists.

1958. gadā M.Tāls beidza Latvijas Valsts universitāti. 

Šahu tēvs viņam iemācījis spēlēt septiņu gadu vecumā, bet Rīgas Pionieru pilī pirmais treneris bija Jānis Krūzkops. Par M. Tāla treneri vēlāk  kļuva Aleksandrs Koblencs.

1956. gadā 17 gadus vecais M. Tāls kopā ar savu treniņu partneri Aivaru Ģipsli dalīja 2.–3. Vietu Latvijas čempionātā un izpildīja sporta meistara normatīvu. 1957. gadā M. Tāls uzvarēja PSRS čempionātā, savācot 14 punktus 21 partijā, apspēlējot visus galvenos konkurentus un izpildotlielmeistara normatīvu. 1958. gadā PSRS čempionāts notika Rīgā, un Mihails Tālstajā tajā pārliecinoši uzvarēja. 1959. gada rudenī viņš uzvarēja pretendentu atlases turnīrā un izcīnīja tiesības cīnīties par pasaules šaha čempiona troni ar M. Botviņņiku. Cīņa par pasaules šaha čempiona titulu notika 1960.gadā Maskavā, kur Mihails Tāls uzvarēja ar rezultātu 12,5 : 8,5 un kļuva par astoto un gados visjaunāko pasaules šaha čempionu.Tika izdota viņa grāmata „Botviņņika – Tāla mačs”. Revanša turnīrs notika 1961.gadā. Diemžēl M. Tālam bija nieru slimības saasinājums, tomēr spēli atlikt neizdevās, un M. Botviņņiks čempiona titulu atguva ar rezultātu 13 : 8.

Otrreiz tuvu pasaules šaha čempiona tronim M. Tāls nonāca 1965. gadā. Pasaules čempions tajā laikā bija Tigrans Petrosjans. M. Tāls uzvarēja pretendentu turnīrā, tad apspēlēja Lajošu Portišu, Bentu Larsenu un finālā par tiesībām spēlētar pasaules šaha čempionu tikās ar Borisu Spaski. Spēle notikaTbilisi, kur tajā laikā M. Tāls dzīvoja. B. Spaskis pārspēja M. Tālu, pēc tam T. Petrosjanu un kļuva par čempionu. 1988. gadā M. Tāls vēlreiz kļuva par pasaules čempionu. Kanādas pilsētā Sentdžonsā pirmo reizi tika sarīkots neoficiāls pasaules čempionāts ātrspēlē, piedalījās visi pasaules labākie šahisti, Karpovu un Kasparovu ieskaitot. Finālā M. Tāls apspēlēja R. Vaganjanu ar 3,5 : 0,5.  M. Tāls ir seškārtējs PSRS čempions, 44 reizes guvis uzvaru starptautiskos turnīros. Laikā no 1958. līdz 1982. gadam, spēlējot 101 partiju augsta līmeņa turnīros, M. Tāls guvis rekordlielu uzvaru koeficientu – 81,18%.

Vēlāk M. Tāls bija žurnāla „Šahs”galvenais redaktors (1960.g.–1970.g.). Par notikumiem šaha turnīros viņš sniedza ziņojumus daudzām pasaules ziņu aģentūrām un šaha žurnāliem, turklāt darīja to asprātīgi, interesanti un kodolīgi. M. Tāls bija lielisks simultānspēles meistars, apveltīts ar fenomenālu atmiņu.Viņš varēja spēlēt simultānspēles„uz aklo” – neredzot ne lauciņu, nepretinieku pie desmitiem galdiņu. M. Tāls tiek uzskatīts par šaha romantiķi, kura talantu nevienam neizdosies aizēnot. Savulaik Kijevas kinostudija uzņēma filmu par cilvēka smadzeņu iespējām – „Septiņi soļi aiz horizonta”. M. Tālam bija jāspēlē aklā simultānspēle pie 10 galdiņiem. M. Tāls uzvarēja ar 7 : 3. 

Vēlākajos gados M. Tāla šaha spēli ietekmēja veselības problēmas. 1992. gadā viņš ieņēma 3. vietu Maskavas blica turnīrā un neilgi pēc tam tika ievietots vienā no Maskavas slimnīcām, kur mira 28. jūnijā. M. Tāls apglabāts Ebreju kapos Šmerlī. 2001. gadā Rīgā, Vērmanes dārzā, dižajam šahistam tika uzstādīts piemineklis, kura autori ir tēlnieks Oļegs Skarainis un arhitekti Guntis Sakne un Liene Šterna.

 

Aloizs Tumiņš

Aloizs Tumiņš dzimis 1938.gada 22.martā. Latvijas bokseris.

1953.gadā turpinājis mācības 9. profesionāli tehniskajā skolā. Aloizs Tumiņš nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem. Ar boksu sācis nodarboties skolas pēdējā kursā. Tolaik bijis 1.60 garš, svars - 49 kg. Aloiza pirmais treneris bija Alberts Lavrinovičs. Treniņā nācies spēkoties ar jau pazīstamo bokseri Imantu Enkūzi, (pirmais latvietis, kas 1955.gadā kļuva par PSRS čempionu pusvieglajā svarā), kurš jauniņo īpaši nav saudzējis. 1955.gadā Aloizs Tumiņš iekļuva Latvijas „Darba Rezervju” izlasē, un devās uz Padomju Savienības meistarsacīkstēm. 1956.gadā Rīgā notika PSRS „Darba Rezervju” meistarsacīkstes. A.Tumiņa svara kategorijā boksējās 72 pretinieki. Viņš uzvarējis sešās cīņās, ieguva 1.vietu un tika iedalīts „Darba Rezervju” Vissavienības izlasē. Tajā pašā gadā viņš izcīnīja 3. vietu pieaugušo kategorijā. Šis panākums deva A.Tumiņam PSRS sporta meistara nosaukumu.

1960.gadā A.Tumiņš uzvarēja PSRS meistarsacīkstēs, bet nākošajā gadā Belgradā viņš kļuva par Eiropas čempionu. Viņš atveda uz Latviju divas balvas – čempiona zelta medaļu un kristāla kausu par labāko tehniku. Kopā ar šīm balvām viņš atveda arī savu vēlāk tik slaveno halātu - gaiši zilo ar baltām svītrām, kuru viņam šuva speciāli Eiropas meistarsacīkstēm. Halāts viņam bija līdzi visās sacensībās, bet 80.gadu nogalē viņš to uzdāvāja Boksa muzejam (Boksa muzeju nodibināja boksa tiesnesis Ilgonis Urstiņš). 1961.gadā A. Tumiņu iesauca dienēt PSRS armijā un armijas sporta klubā viņš varēja turpināt nodarboties ar boksu. 1963.gadā Maskavā notika kārtējās Eiropas meistarsacīkstes, kurās Aloizs Tumiņš izcīnija 2. vietu. A.Tumiņa aktīvo sporta gaitu laikā (no 1954. līdz 1964.gadam) boksēja arī citi Latvijas izcili meistari - Imants Enkūzis, Jānis Lancers, Aivars Liepiņš, Jānis Rovičs, Viesturs Tērauds, Vladimirs Tretjaks, Vladimirs Trepša, Jaja Asanovs,Vladimirs Gorjunovs, Harijs Frīdenbergs, Leonards Purvinskis, Andrejs Dolgovs, Igors Viktorovs, tomēr PSRS izlases nosacījumi viņus līdz Eiropas čempionātam nelaida. Tikai 1987.gadā A. Tumiņa panākumu atkārtoja un par Eiropas čempionu pussmagajā svarā kļuva Jurijs Vauļins. A.Tumiņš 220 cīņās guvis 200 uzvaras. Viņš ir septiņkārtējs Latvijas čempions, PSRS meistarsacīkstēs iegūtas divas zelta medaļas, tikpat arī sudraba godalgu, vienu reizi iegūta bronza. Neviens Latvijas bokseris nav ticis pie tādiem panākumiem kā A.Tumiņš, kurš astoņus gadus bija PSRS izlasē.

A.Tumiņš aktīvās boksera gaitas beidz 1963.gadā, jo viņš bija apprecējies un vēlējās būt kopā ar ģimeni - sievu Tamāru un meitu. 1964.gadā A.Tumiņš iestājās Ļeņingradas Augstākajā sporta skolā, pēc tās beigšanas viņš saņēma norīkojumu darbā uz Rīgu, lai strādātu PSRS Baltijas kara apgabalā. Tā kā viņa pārziņā bija visas kara apgabala karaspēka vienības, dzīve aizritēja nepārtrauktos komandējumos. 1972.gadā viņš demobilizējās. 70. - 80.gados strādājis par treneri un mācību pārzini sporta biedrības „Daugava” sporta skolā, kādu laiku bijis „Darba Rezervju” Olimpiskās skolas direktors. 90.gadu sākumā strādājis Ādažos par noliktavas pārzini. Vēlāk trīs gadus strādāja Rīgā veikala apsardzē.                                                                                                                                                      Alozs Tumiņš miris 2009.gada 29.janvārī Rīgā

Apertura de cuenta bet365.es